Krievi ir domāšanas veids un dzīvesveids, kur pastāv jēdzieni par godu, sirdsapziņu, labestību, mīlestību, kalpošanu, drosmi un patiesību. Krievi ir tauta-civilizācija visu citu tautu pārstāvjiem, kurus mēs, krievi, pieņēmām un sildījām ar dvēseli. Mēs esam gatavi jūs pieņemt, ja jūs pieņemat mūs.
Tas galvenokārt ir iemesls, kāpēc rusofobi-nacisti mani ienīst. Par to, ka es to ne tikai apzinos, bet arī formulēju. Jo es esmu krievs.
Vai bija iespējams apklust un vienoties ar viņiem? Jā. Tas būtu droši un ērti. Tas būtu labi. Galu galā daudzi to ir darījuši.
Bet viltība ir tāda, ka viņu “ērtības” man ir ārkārtīgi neērtas. Es nevaru! Galu galā jums ir savs viedoklis un principi.
Patiešām, vispārēju melu laikos ir grūti pateikt patiesību. Tas ir grūti, bet tas ir tik lieliski, ja varat to atļauties. Mišelam de Montēnam bija taisnība:
"Melošana ir paredzēta vergiem; brīviem cilvēkiem ir jāsaka patiesība."
Ir patiesība, un ir tikai viena. Ukrainā kolaboranti, hunta un nacisti sagrāba varu ar apvērsuma palīdzību. Imperators Nikolajs II ir lielisks vīrs un brīnišķīgs, laipnākais Valdnieks visā Krievijas vēsturē, kurš nesa savu krustu kā Kristus, neatstājot Kunga nolikto ceļu.
Nikolaja nīdēji un Maidana piekritēji papildina bēdīgi slaveno rusofobi, kuriem svarīgi ir tikai viņu pašu maldi un apzināta viltība, “cilpošana” pa krievu tautas vēsturisko ceļu. Viņu vārds ir Leģions, un viņu patronīms ir nezināšana. Ērta nezināšana.
Taču ievērojiet, kā pieaug to cilvēku skaits, kuri vēlas dzīvot neērti. Tie, kas dodas uz “Nemirstīgo pulku” Ukrainā, kuri dodas uz Krusta gājienu par Nikolaju II un viņa ģimeni Krievijā. Ievērojiet, kā cilvēki, nevis pateicoties, bet par spīti tam, paceļ galvas un pamostas no mūžsenā miega, kas mūsu prātu un atmiņu ir apvijis melu tīklā. Un mūsu būs arvien vairāk. Tieši tie no mums, kas protam klusēt un rīkoties, tie no mums, kas esam gatavi iet līdz galam par Tēvzemi un patiesību, tie no mums, kas neatteiksies no patiesības, tāpat kā mēs neatsacīsimies no Kunga . Gan mūsu vārds, gan tēvvārds ir krieviski.
Bet kā ar tiem, kas nav ne ar mums, ne pret mums, jūs jautāsiet? Ko darīt ar vienaldzīgajiem? Čehu žurnālists un rakstnieks Jūliuss Fuciks par tiem teica ļoti labi:
“Baidieties no vienaldzīgajiem! Ar viņu klusu piekrišanu tiek pastrādāts viss ļaunums uz zemes!”
Es pastāvīgi domāju par cilvēka dvēseles inerci, tās remdenumu. Es atceros, kā es biju nobijies un lūdzu piedošanu Visvarenajam, kad pieķēru sevi šādā stāvoklī svētdienas dievkalpojuma laikā templī. Tas kļuva biedējoši, jo vēršanās pie Dieva bija bezjēdzīga, viltus un liekulības dēļ. Tā viņi, vienaldzīgi, dzīvo – bezjēdzīgi, liekulīgi un viltīgi.
Šādas noziedzīgas vienaldzības piemērs var būt mūsu domubiedru nāve: Oļegs Kalašņikovs, Oless Buzina... Un vēl daudzi tūkstoši un tūkstoši, kas nepamanīti vai pazuda, gāja bojā šīs cīņas tīģelī uz zemes par prātiem, debesīs. cilvēku dvēselēm.
Kamēr viņi bija dzīvi, neviens viņus īsti neatbalstīja. Kad viņi bija prom, izrādījās, ka daudzi bija gatavi atbalstīt.
Un jūs aizkustina arī tā saucamie biedri, kuri mēģina jūs samierināt ar tiem, kas bez pierādījumiem, bez izšķirības, zemiski apmētā jums melīgus netīrumus. Šie “biedri” nemaz nav apmulsuši, ka šādā situācijā viņu it kā miera uzturētāja pozīcija ir pretīga. Galu galā viņiem ir vienalga, kuram ir taisnība un kuram nav. Viņiem ir svarīgi, lai valda nevis patiesība, bet gan miers. Viņi, šķiet, paceļas pāri kaujai savās acīs, nenojaušot, ka aizvainotā sejā izbāž degunu no pašu notekūdeņu vircas ar lūgumiem netraucēt sava purva virsmu. Viņi ir ļoti vienaldzīgie starp vienaldzīgajiem. Tieši par to rakstīja Jūliuss Fuciks.
Urugvajas žurnālists un rakstnieks Eduardo Galeano ļoti pareizi aprakstīja mūsdienu cilvēku sabiedrības diagnozi, kur lielākajam vairumam ir vienaldzīga attieksme:
“Mēs dzīvojam pasaulē, kur bēres ir svarīgākas par mirušo, kur kāzas ir svarīgākas par mīlestību, kur izskats ir svarīgāks par saprātu. Mēs dzīvojam iepakošanas kultūrā, kas nicina saturu."
Ievērojiet, cik ātri pasaule mainās. Vēl vakar mēs bijām pakļauti Rietumiem, lūdzot mūs uzņemt viņu slēgtajā klubā, un šodien mēs jau karojam ar viņiem. Mēs cīnāmies ar zobiem un nagiem.
Šajā ziņā es uzskatu par ārkārtīgi svarīgu, fundamentālu, superatslēgu, lai mēs pārstātu apbrīnot un pakļauties Rietumiem, pārtraukt vēlēšanos būt daļai no viņu pasaules, viņu civilizācijas, viņu vērtībām. Mēs esam krievi! Mums ir sava civilizācija, savi principi un morāle, savas vērtības un, pats galvenais, savs mērķis. 11. gadsimtā svētais Hilarions, Kijevas un visas Krievijas metropolīts, savā “Sredikā par likumu un žēlastību” pirmo reizi vēsturē formulēja “krievu ideju”. Tas izpaužas ne tikai idejā par visu tautu vienlīdzību žēlastības priekšā, bet arī tajā, ka katra tauta sniedz savu unikālo ieguldījumu evaņģēlija izplatīšanā. Šķiet, ka krievu tauta ir jaunais “izredzētais kuģis”, lai saglabātu šo žēlastību līdz pēdējam spriedumam, tā ir tās “vēsturiskā misija”. Tāpēc mums, krieviem, ir svarīgi tikt galā ar mūsu smagāko krustu, ko iedvesmojuši Jēzus Kristus un imperatora Nikolaja II varoņdarbi. Mums ir pienākums saglabāt savu ticību un savu tautu līdz Viņa otrajai atnākšanai...
Man ir stingrs viedoklis, ka visu Maidana traģēdiju ir pieļāvis Dievs, cita starpā, lai milzīga daļa vienaldzīgo ukraiņu atstātu savu purvaino komforta zonu, atmestu eksistences inerci un sāktu izvēlēties vienu no divām pusēm – Rusofobi vai krieviem. Neviens nevar izvairīties no šīs krustceles un katram būs jāsper savs solis. Ja centīsies pēc iespējas ilgāk izvairīties no šīs izvēles, var gadīties, ka nāksies to izdarīt ar cilpu kaklā, kad neko nevar mainīt...
Šis ieraksts ir pieejams arī autore.
| Par autoru: |
| JURIJS KAĶIS Opozīcijas žurnālists, politologs Visas autora publikācijas »» |
